Izlēmu sākt rakstīt jaunu blogu. Kaut ko mainīt visā. Es spēju atzīt, ka man skauž manu veco klasesbiedru draudzīgā saikne. Ka, neskatoties uz to, ka daudzi no viņiem viens otru pazīst tikai trīs, četrus gadus ir tik ļoti labi draugi. Bet es ... kura praktiski visus pazīst deviņus gadus ... pat nezin kādi cilvēki viņi īsti ir. Muļķigi, bet tā nu ir. Diemžēl ...
Doma par jaunu blogu man jau ir sen, sen. Taču pēdējā laikā šī doma kļuva aizvien stiprāka. Jau no septembra man ir vēlme aizbēgt no visa vecā, jo ir tāda sajūta, ka viss ko man saka vecās skolas draugi ir tikai tukšas runas. Taču bēg tikai gļēvuļi, ne tā? Tādēļ, es nebēgu, bet turos neiltrāli pa vidu. Kaut gan ... ja vienmēr bija tā, ka es zināju par daudziem daudz ko, tad tagad ... tagad es pat nezinu pat par draudzenēm neko. PIlnīgi neko. Vienīgi palasot blogu, taču ... nekad jau nav tā, ka blogos raksta visu. Ļoti daudz kas tiek noklusēts. Tādēļ jā ... mani nedz kaut kur gaida, nedz runā ar mani. Neko. Pilnīgi neko. Pat ja gaida ... es nezinu kas ar mani noticis, bet šķiet, ka tie vecie labie draugi ir krasi mainījušies un vairs nav pat par ko runāt. vairs netiek saprasts tas melanis humors. Ir pazudis tas kas vienmēr ticis saprasts. Un tur neko nevar izdarīt ... Visi stulbie solījumi. Visi jautrie piedzīvojumi. Tā vien šķiet, ka viss ir pagaisis. Un tā ir tik ļoti žēl. Jā, man nepatīk cilvēkiem stāstīt par savām sāpēm, problēmām, jo neviens, līdz šim brīdim, nav spējis klausīties manī. Vienmēr saruna, varbūt pat negribot, pārslēdzas uz otra cilvēka tēmām. Man negribas atzīt, ka čīkstu, bet tā laikam vien ir. Un pašaas vaina jau vien ir. Nekad neuzticos cilvēkiem, bet tagad prasu kaudzi uzticības. Nevienu nelaižu sev klāt, bet tagad tā vien to gribu. Tāds kā tukšums, pat tad jau apkārt ir jauniepazīti cilvēki.
šis paliks par nepabeigtu ierakstu, jo es pati sevi izsitu no sliedēm.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru