svētdiena, 2011. gada 10. aprīlis

11.

vakar dienas ... pfu .. aizvakardienas ballīte bija foršiņa. Patai 16!!!! fuck yeah! cik daudz naudas norunāts vakarnakt ar Gati ... vēl sms ar Artūru ... vismaz tās par brīvu. tik jocīgi, ka es dzēru fizziņus, aliņus, vīnu, martini, moku, šņabi un vēl pīpeju zālīti, bet man nevienā mirklī nerēba!
tik ideāls garīgais visu laiku ir! 
http://www.youtube.com/watch?v=A_HcA5c3ehQ&feature=related
http://www.youtube.com/watch?v=-lAvsZkoIcA&feature=related
un es atkal sevi nositu no sliedēm un nezinu ko gribēju rakstīt! nekas! 
šitas džeks ir vnk .... mmmmmmmmmmmmmmmmmmm!!!!

sestdiena, 2011. gada 2. aprīlis

10.

šodien atbraucu no Lielvārdes. ar tekstiem ''redz, ka nebūs!'' un vēl visu ko es esmu pierādījusi, ka tiešām viss ko es saku piepildās. pirmo reizi man ir bezfilama par kādu konkrētu mirkli. tas būtu - kāršu spēlēšana naktī līdz plkst. 10:00 no rīta. man ir bijis sūdīgi. man pa degunu ir tecējušas asinis. un es neesmu spējusi vispār nostāvēt kājās. paldies Lolitai un Artūram! mazie mīlas balodīši! ;D prieks par viņiem. par sevi gan nē. uz Lielvārdi es laikam vairs negribu braukt. man tur īsti nav ko darīt. KK es nedabūšu. bet pats jocīgākais, ja tā padomā, ir tas, ka es nekad neatmetu ar roku kaut kam ko es gribu. es vienmēr mēģinu līdz pēdējam. bet šoreiz es tīri pagriežu muguru tam visam. 
Zaiga ir forša. man patīk viņas māja. man patīk viņas pohujisms. foršs cilvēks. okej, mani apmierina visi cilvēki kas tur ir/bija. 
nu ok..... jāiet ēst putukrējums ar augļiem un dzert koliņa. un vēl kaut kas pa šiko jāpaēd... (:

svētdiena, 2011. gada 27. marts

9.

Pāris dienas šeit nekas nav rakstīts ... bet tas nav būtiski. šodien atbraucu no Lielvārdes. jeb, kā mamma domāja - no Skrīveriem ...
piektdien, pēc skolas, aizbraucu uz Skrīveriem pie Lolitas. sapazinos ar viņas patēvu un visām māsām. principā, bija ritīgi forši, kaut arī visu laiku sēdējām iekšā. sestdienas vakarā mēs aizbraucām uz Lielvārdi ... meklēt lielos piedzīvojumus... :D sarunājām braukt pie bijušā kursa biedra Kārļa. stacijā mūs sagaidīja trīs nepazīstami čaļi, jā .. labi... sākumā, kad sēdējām mājā, jau trijiem, četriem cilvēkiem uzrakstījām vai, ja nu kas, nevaram palikt pie kāda. bet beigu beigās mēs tomēr palikām tur pat. Lolita dabūja sev džeku. iespējams, gan tikai uz vienu nakti, bet nu tomēr ... vismaz es biju labiņa. ja neskaita to, ka visu laiku Kārlim centos atņemt viņa Blackberry. kāa es gribu tādu telefonu!!! n e n o r m ā l i ! ! ! 
mūsu noruna ''tu nepamet mani - es nepametu tevi'' ar Lolitu īsti labi nenostrādāja ... bet tas nav tik būtiski. vismaz ne šoreiz. 
neesmu gulējusi vairāk kā diennakti un man acis krīt ciet. lejā sēž Barro saimnieki un man ir jāmācās. kā es negribu rīt pirmo pāri zīmēšanu! man ir jāuzzīmē mājās viens klases darbs UNNN dabs konkursam ... nav ideju ... gribu gultā! un nekur citur! 

otrdiena, 2011. gada 22. marts

8.

man pašlaik ir trīs telefoni, kā arī trīs nummuri. tas ir jocīgi. pat ļoti. bet nu ... vismaz man beidzot būs tele2 nummurs.
ar klasi cītīgi cenšamies savākties priekš zz čepionāta un visu plānojam, daram. vismaz cenšamies ... veiksmi mums! 
tagad jāmācās. jāizjoko klases biedri un vēl visādi brīnumi! 

pirmdiena, 2011. gada 21. marts

7.

šodien dabūju klases bildes no fočēšanās. nūu jāaa ... nedaudz ļoti man viņas nepatīk. bet jāa ... labi ... 
no piektdienas līdz svētdienai nebūšu mājās. meklēšu piedzīvojumus citās pilsētās! ;DDD 
nenormāli tracina tas, ka man nav skolā brīvlaiks! tāa negribas mācīties. neko negribas. varētu tikai gulēt, dzert, pīpēt, gulēt, skatīties filmas, smieties, pīpēt, dzert, gulēt, gulēt, gulēt ... utt. vēl simts lietas ko darīt! tikai ne mācīties ... 

sestdiena, 2011. gada 19. marts

6.

Vienalga par kvalitāti - cilvēki forši! 

visiem sācies brīvlaiks, bet man turpinās skola. neko darīt. mācamies, mācamies. 
brīvdienās guļu līdz 14:00 - 15:00. darba dienās negribu celties, kur nu vēl mācīties. 
skolā jauni joki, jauni prikoli. nav jau patiesībā tik traki. ir forši. tikai pietrūkst veco cilvēku/draugu. tikai caur, tā aucamajiem, trešajiem cilvēkiem es uzzinu, kā iet viņiem. un tad kad pati kaut ko jautāju mani pasūta, jo nav laika runāt. 
tā ir nodrāzta tēma. un laikam vienīgais cilvēks kuram tā interesē esmu es. ko darīt? laikam jau neko. diemžēl ... 

tagad jāiet taisīt putukrējums, augļi un vēl visvisādi labumi kopā ar tēti.
tusējaties!!! 

ceturtdiena, 2011. gada 17. marts

5.

ballīte sākumā nebija gluži nekāda. vienkārši sēdējām, pīpējām ūdenspīpi, runājāmies utt. kaut kur ap kaut kādiem deviņiem, laikam, atbrauca kristaps, toms, niks, edvards. grieta, tomēr, neatbrauca. tad bija tā patizli, jo visi džeki, kā vienmēr, sēdēja lejā un runājāt, bet meitenes augšā nedaudz uzpīpē ūdenspīpi un arī runājās. tad jau kaut kā viss aizgāja un bija balllīte. ar dažiem netik jaukiem mirkļiem, ar dažiem jaukiem mirkļiem, ar dažiem izplaīdzības mirkļiem un vēl tik daudz un dažādiem mirkļiem. lai nu kā, savu mērķi šajā ballītē es sasniedzu. pierādīju sev to ko man vajadzēja pierādīt. tas lika visu dienu smaidīt! 
no rīta aizbraucu vispirms uz mājām, iegāju dušiņā un sapratu, ka atļaušos nokavēt skolu pāris minūtes. braucot uz skolu, vilcienā, gandrīz jau aizmigu. kā nekā - visa nakts negulēta. pēc skolas mājās atlūzu uz četrām stundām un tagad atkla esmu augšā. un viss notiek. laikam ... 

pirmdiena, 2011. gada 14. marts

4.

šodien manv viss patika. viss bija super. bet vakarā viss sāka kretinēt ārā. man nekas nepatika un es neko negribēju. teicu, ka man nahuj nevajag skolu būšu sētnieks. 
rīts man sākās ar vecās skolas apmeklējumu, jo devītajiem vajag fizikas kontroldarbu atbldes. man bija - es iedevu. pēc savas skolas es ar naivu cerību nopirku mēnešbiēti no Majoriem līdz Imantai, nevis, ka'parasti - Dzintari-Imanta. kāpēc pirku no majoriem? 1. tā pati cena. 2. tā naivā cerība... sākas pavasaris un varbūt, pa ilgiem laikiem, satikšu veco klasesbiedreni. bet tā vien izklausās, ka viņai nebūs laika nemaz. frizieri, ballītes, skolas, treniņi. viss vienā skriešanā. ko tad es tur vēl jaukšos pa vidu. 
besī ārā ka man nav brīvlaiks!!!!! man tak nav spēka pamācīties vairs! pat nerunājot par gribasspēku! un vasarā vēl jāmācās līdz jūlijam?! nē nu kurti! vismaz viena laba ziņa šodienai - man vairs šogad nav informātikas. visas stundas izņemtas. 

svētdiena, 2011. gada 13. marts

3.

tik tikko aizveda vienu no suņukiem - Bellu. tagad viņa dzīvos Inčukalnā. principā, pie superīgas ģimenes. ir nedaudz skumji, jo tik ļoti jau bija pierasts pie viņas, bet nu ... ko darīt. divi sīkie vēl dzīvojās pie mums. viss notiek.
jāuztaisa kompozīcijai pāris skices un viss būs super. 

sestdiena, 2011. gada 12. marts

2.

1.

Izlēmu sākt rakstīt jaunu blogu. Kaut ko mainīt visā. Es spēju atzīt, ka man skauž manu veco klasesbiedru draudzīgā saikne. Ka, neskatoties uz to, ka daudzi no viņiem viens otru pazīst tikai trīs, četrus gadus ir tik ļoti labi draugi. Bet es ... kura praktiski visus pazīst deviņus gadus ... pat nezin kādi cilvēki viņi īsti ir. Muļķigi, bet tā nu ir.  Diemžēl ... 
Doma par jaunu blogu man jau ir sen, sen. Taču pēdējā laikā šī doma kļuva aizvien stiprāka. Jau no septembra man ir vēlme aizbēgt no visa vecā, jo ir tāda sajūta, ka viss ko man saka vecās skolas draugi ir tikai tukšas runas. Taču bēg tikai gļēvuļi, ne tā? Tādēļ, es nebēgu, bet turos neiltrāli pa vidu. Kaut gan ... ja vienmēr bija tā, ka es zināju par daudziem daudz ko, tad tagad ... tagad es pat nezinu pat par draudzenēm neko. PIlnīgi neko. Vienīgi palasot blogu, taču ... nekad jau nav tā, ka blogos raksta visu. Ļoti daudz kas tiek noklusēts. Tādēļ jā ... mani nedz kaut kur gaida, nedz runā ar mani. Neko. Pilnīgi neko. Pat ja gaida ... es nezinu kas ar mani noticis, bet šķiet, ka tie vecie labie draugi ir krasi mainījušies un vairs nav pat par ko runāt. vairs netiek saprasts tas melanis humors. Ir pazudis tas kas vienmēr ticis saprasts. Un tur neko nevar izdarīt ... Visi stulbie solījumi. Visi jautrie piedzīvojumi. Tā vien šķiet, ka viss ir pagaisis. Un tā ir tik ļoti žēl. Jā, man nepatīk cilvēkiem stāstīt par savām sāpēm, problēmām, jo neviens, līdz šim brīdim, nav spējis klausīties manī. Vienmēr saruna, varbūt pat negribot, pārslēdzas uz otra cilvēka tēmām. Man negribas atzīt, ka čīkstu, bet tā laikam vien ir. Un pašaas vaina jau vien ir.  Nekad neuzticos cilvēkiem, bet tagad prasu kaudzi uzticības. Nevienu nelaižu sev klāt, bet tagad tā vien to gribu. Tāds kā tukšums, pat tad jau apkārt ir jauniepazīti cilvēki. 


šis paliks par nepabeigtu ierakstu, jo es pati sevi izsitu no sliedēm.